piektdiena, 2016. gada 23. decembris

Blogmas Day 20: Pļāpa - pozitīvisms un komplimenti

Reiz braucot mājās, aizdomājos par kompleksiem. Ja tanī brīdī būtu bijis pie rokas diktofons, noteikti būtu savas pārdomas ierakstījusi, lai neaizmirstas. Atbraucot mājās, tikai pierakstīju tēmas nosaukumu, un tā tas palika... 

Kad gribēju uzrakstīt rakstiņu, nekādi nevarēju atcerēties visu to garo penteri. :) Bet galvenā domā bija par to, cik ļoti gan dažreiz smadzenēs ir iegravēti dažādi pašizdomāti kompleksi un problēmas un cik maz dažreiz vajag, lai no tām atbrīvotos.. 

Pētot skaistuma pasaules lietas, man par to nākas aizdomāties diezgan bieži. Es pieņemu, ka arī citiem, kas sevi izliek publiskai apskatei, ir nācies sastapties ar tāda veida pārdomām. Cik gan stipri nācās saņemties, pirmo reizi liekot savu bildi blogā.. :) Tādā brīdī nodomāju - cik gan ļoti mūs ierobežo dažādi sabiedrības skaistuma etaloni un stereotipi. Ja tiem pilnībā pakļautos, droši vien nevarētu no mājas iziet laukā. :) 

Skaistuma pasaulē tas ir jo īpaši grūti - žurnālos, reklāmās, internetā, arī blogos un youtube redzamas tik daudzas iedomātās vizuāli perfektās personības, un gribot negribot tu sāc mērīties tām līdzi. Jo klasiski skaistu un grima zinībās prasmīgu dāmu virtuālajā vidē patiešām netrūkst... 

Un tad sēžu es un cīnos ar savām iedomām un tizlumu pirkstos un mēģinu kaut ko iztušēt, uzkonturēt un izlainerēt.. :).

Katrs jau ir pats izdomājis (vai arī nav), kā celt pašpārliecinātību un citas pozitīvas lietas sevī un ap sevi. Dažreiz tas atnāk ar gadiem, ar pieredzi. Kad saproti, kas ir svarīgs un kam galīgi nav nozīmes..

Mēs katrs pats varam dažādos veidos veicināt pozitīvu atmosfēru sev apkārt. Pavisam vienkārša lieta, bet tik ļoti iedarbīga - smaids un jauks kompliments. Lai cik banāli tas neliktos.

Teiksiet, nu jā, amerikāņi jau ar komplimentiem neskopojas un tas uzspēlētais smaids utt. Te nu es vienmēr strīdos pretī, ka tā ir tik laba lieta, kas var sabiedrībā būt - un vienalga, vai cilvēks to domā dziļi no sirds vai tikai virspusēji - pretimnācēja smaids, svešinieka kompliments vai apmainīšanās ar laipnībām ar kaimiņu liftā vai pārdevēju veikalā - tas viss uzlabo garastāvokli un atmosfēru vispār... Latvietim noslēgtajam pie tā ir jāpierod, bet kad pierodi, grūti ir bez tā iztikt. 

Dažreiz šāds kompliments trāpa īstajā brīdī un vietā, un cilvēkam pēkšņi nāk kāda atklāsme. Un arī ja tikai kaut uz mirkli uzlabojas garastāvoklis - arī tas jau ir daudz.

***
Tādas lūk manas pārdomas.. Nebija konkrēta mērķa, kur es ar šo visu gribēju nonākt, tikai mazliet papļāpāt.

Un ļoti iesaku pamēģināt - izsakiet kādam šodien komplimentu! Varbūt tas šim cilvēkam atstās iespaidu ne tikai uz vienu dienu, bet varbūt uz visu nākamo gadu! 

Lai mums visapkārt tikai pozitīvas lietas šajos svētkos un Jaunajā gadā!


Būšu atpakaļ pēc svētkiem decembra pēdējās dienās.. :) 

8 komentāri:

  1. Ai, es nevaru ciest izteikumus par uzspēlētajiem smaidiem. Jau aizbraucot uz kādu Rietumeiropas valsti, var manīt atšķirības tādos vienkāršos, garāmskrienošos momentos. Uzsmaida, palīdz, atvainojas (pat ja tikai *gandrīz* uzgrūdās)... Un tas pielīp, tu arī nomet savu čaulu un kļūsti par atvērtāku cilvēku. Tas nav uzspēlēti, tas vienkārši ir dabiski, ja nestaigā apkārt domādams, cik viss ir slikti. Diemžēl kontrasts ar Latviju ir liels, un to parasti var sajust, tikko esi ārā no lidostas. Es tiešām nesaprotu, kāpēc tā un ar ko tas ir labāk par "uzspēlēto smaidu".

    Annija
    rigasmetro.wordpress.com

    AtbildētDzēst
  2. Nezinu, man ir grūti izteikt komplimentu, tā ir bijis vienmēr. Es ja ko saku, tad tā arī domāju, nespēju runāt runāšanas pēc..
    Par smaidu - es vienmēr visus uztveru pozitīvi ( sākotnēji, kamēr man nepierāda pretējo) tieši tāpēc smaids ir mana ikdiena un tas nav "laipnība" jo es vienkārši izpaužu savu pozitīvo attieksmi pret cilvēku.
    Pārlasīju ko uzrakstīju un tas viss izklausās tik Mežāziski ( nu ja tic horoskopiem, protams).
    Lai forši nosvinās! ;)
    Ilze

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. :) Lai Tev arī forši!
      Par tiem komplimentiem - man liekas, ka atslēga ir tajā, ka, ja vairāk pievērš uzmanību, tad atrodas tas, kas patiešām patīk un par ko var padomāt un arī pateikt ko pozitīvu.

      Dzēst
  3. Padzīvojot kādu laiku ārpus Latvijas, varu teikt, ka visvairāk mani kaitina, kad cilvēki pajautā kā Tev iet/kā jūties vienkārši smalltalk pēc, jo tad es nesaprotu vai ir vērts runāt vai tikai pateikt 'normāli'. Bet, protams, pieklājība un smaidi vienmēr ir patīkami.
    Komplimentus teikt vienmēr ir forši, ja redzu kādu interesantu somu utt.parasti pasaku valkātājai/m, bet visvairāk man patīk, kā random briti viens otram izsaka komplimentus par dārziem :D

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. :)
      Pie tās "kā tev iet" jautāšanas vienkārši jāpierod, ka tas nav domāts kā jautājums, bet faktiski tikai sasveicināšanās... Es parasti nošķiroju - ja man kāds saka: "Hi, how are you", to uztveru kā sveicienu, ja jautā: "Hi, how are you doing", tad atbildu kā uz jautājumu par to, kā man iet.

      Dzēst
  4. Tā laipnība ir kā fona troksnis. Nevajag sagaidīt no tā neko, bet tomēr patīkamāk, ja fona troksnis ir laipns nevis burkšķīgs :) Un arī kamēr notiek standarta frāžu apmaiņa, zemapziņai ir vairāk laika, lai "nolasītu" ar ko tieši runā ;)

    AtbildētDzēst